+371 22841890

KOKSNES APSTRĀDES LĪDZEKĻI

Swedish Jantelagen, Law of Jante.// Foto: hejsweden.com

Koks, kā jau dabai tuvākais materiāls būvniecībā, prasa īpašu un speciālu kopšanu. Ir izgudroti neiedomājami daudz krāsu, laku un citu apstrādes līdzekļu veidi. Kā lai tajos orientējas? Tāpēc šeit aplūkosim dažādus koksnes apstrādes veidus un līdzekļus, lai neapjuktu veikalu plašajā piedāvājumā.
Koksne māju būvniecībā un interjerā tiek izmantota ļoti plaši. Sākot no māju koka karkasa, koka brusām, būvdetaļām, līdz interjera priekšmetiem un miniatūrām koka figūrām. Mūsdienās ir grūti atrast mājokli, kurā nebūtu neviena pati koka detaļa. Izmantojuma apjoms noteikti var atšķirties atkarībā no katras telpas individuālā dizaina, bet koks dabā ir pieejams un salīdzinoši lēts izejmateriāls.
Koka materiāla atbilstoša apstrāde ir primārais nosacījums koka būvdetaļu, koka karkasa māju, interjera priekšmetu ilgmūžībai. Pienācīga koksnes apstrāde tiek veikta jau rūpnieciski, bet liela nozīme ir ikdienišķai koksnes kopšanai un ekspluatācijai.

Koksnes apstrādes līdzekļi un ietekme uz vidi
Lai aizsargātu cilvēku veselību un vidi, Eiropas Kopiena ir noteikusi ekoloģiskos kritērijus Kopienas ekomarķējuma (Ekopuķītes) piešķiršanai iekštelpu krāsām un lakām, kuri būtiski ierobežo bīstamu ķīmisko vielu izmantošanu šajos pārklājuma materiālos.
Ekomarķējumu kritēriju mērķis ir:

  • veicināt produktu efektīvu izmantošanu un iespējami samazināt atkritumu rašanos,
  • samazināt videi radīto risku un citus riskus, piemēram, troposfēras ozona uzkrāšanos, samazinot šķīdinātāju emisijas,
  • samazināt toksisku vai citādu piesārņojošu vielu izplūdes ūdeņos. Bez jau pieminētās Ekopuķītes, ir vēl citi ekomarķējumi, kurus ražotāji var izvēlēties atkarībā no tā, kādam tirgum (Skandināvijai, Rietumeiropai u.c.) savus produktus ražo, kurš no tiem ir lētāks utt.

Latvijā biežāk sastopamais ekomarķējums ir Ekopuķīte, Ziemeļvalstu ekomarķējums (Ziemeļvalstu gulbis) un Vācijas ekomarķējums (Zilais eņģelis). Lai arī to izskats atšķiras, kritēriji to iegūšanai ir visai līdzīgi, un viena tipa produktiem ar dažādiem ekomarķējumiem vajadzētu būt samērā līdzīgiem pēc drošības un ekoloģiskajiem standartiem. Aplūkosim tuvāk dažādus apstrādes un kopšanas līdzekļus tieši koka virsmām. Tās gan atšķiras savā starpā pēc pielietojuma un vēlamā mērķa. Tā kā tiek pievērsta arvien lielāka uzmanība rūpniecisku produktu dabīgajai izcelsmei un ekoloģiskumam, tad  apskatā pieversīsim vairāk uzmanības dabīgajiem apstrādes līdzekļiem.

KRĀSAS
Krāsu pamatā ir divi elementi – saistviela un pigments. Vēl mēdz pievienot pildvielu (krīts, laukšpats, bārija sulfāts), lai samazinātu dārgā pigmenta patēriņu. Krāsas kvalitāti nodrošina pirmie divi – pamatelementi.

Lai nodrošinātu ilgmūžību, koksnei nepieciešama maksimāla aizsardzība. “Korvida šķūņa” koka karkass tuvplānā. // Foto: Heiko Prigge // dezeen.com

Pigments ir tas, kas nodrošina krāsas toni. Izšķir divu veidu ķīmiskā satura pigmentus:

  • neorganiskie – sastāv no metālu savienojumiem. Lielākoties sastopami senākajās un mūsdienu tradicionālajās krāsās. Kvalitatīvi samaltiem neorganiskajiem pigmentiem ir laba segtspēja un gaismas izturība. Zemes krāsas pigmentus iegūst no izdēdējušiem iežiem.
  • organiskie – sastāv no oglekļa savienojumiem.

Krāsas pigmentu mijiedarbība ar dažādām saistvielām rada dažādus vizuālus rezultātus. Krāsas tonis ir atkarīgs no saistvielas. Sedzošās īpašības ir atkarīgas no tā, kā gaisma pigmentā tiek absorbēta un sadalīta.

Krāsas funkcijas:

  • aizsargāt priekšmetus un būves no apkārtējās vides iedarbības,
  • dekoratīvā funkcija – vizuāli veidot pievilcīgu un izdaiļot.

Krāsu grupas:

  • tradicionālās – tiek veidotas pēc senām metodēm, tehnoloģijām, izmantojot dabīgos materiālus.
  • mūsdienu – veidotas izmantojot modernas tehnoloģijas, no sintētiskiem materiāliem.

Tradicionālās krāsas
Kā jau tika minēts, augošā interese par ekoloģiju un koka karkasu māju būvniecību, kā arī kultūras mantojuma saglabāšanu, aug arī interese par tradicionālajām krāsu izgatavošanas tradīcijām un to pielietošanu.  Interese pieaug ne tikai būvējot ekoloģiskas koka mājas, bet arī to pielietojot dažādos koka restaurācijas procesos. Par tradicionālajām krāsām sauc lineļļas krāsas, kokdarvas krāsas, zviedru (t.s. somu, krievu)krāsas, kaļķu krāsas, olu tempera krāsas un līmes krāsas. Latvijā ar krāsu ražošanu pēc tradicionālajām metodēm nodarbojas tādi meistari kā Edgars Raitums, vairāk par krāsu jaukšanu un atgriešanos pie tradicionālās amatniecības, skati žurnāla “DECO“, 2018.gada augusta numurā.
Viena no izteiktākajām tradicionālo krāsu īpašībām ir to atgriezeniskums – tās var viegli tikt notīrītas. Tāpat tradicionālās krāsas ir izteikti tvaika caurlaidīgas, kas ir ļoti būtisks nosacījums, lai koksne tiktu labi ventilēta. Tradicionālo krāsu pigmenti un saistvielas (lineļļa, kokdarva, rudzu milti, organiskā līme u.c.), nonākot apkārtējā vidē, spēj pilnībā sadalīties, tādējādi nepiesārņojot vidi. Šāda tipa krāsas ir ilgmūžīgākas nekā modernās krāsas un tām ir stingrāka sasaiste ar krāsojamo materiālu.

Lineļļas krāsas
Krāsas vēsture iestiepjas 13., 14.gadsimtā, savu uzplaukumu piedzīvojot 18.-19.gadsimtā. Krāsas sastāvā ir neorganisks pigments un karsēta lineļļa. Pielietojums: koka un metāla virsmu krāsošana.
Plusi:

  • nodilumizturīga. Koka virsmā iesūcas līdz pat 5 mm un labi sasaista virsmu.
  • zems patēriņš. Krāsojot 1 kvadrātmetru 2 reizes, tiek patērēti 200-250 grami krāsas.
  • plāna krāsas slāņa kārta. Krāsa ir 6 reizes plānāka, salīdzinājumā ar mūsdienu analogu.
  • izturīga. Krāsas kalpošanas laiks ārdarbiem rēķināms vismaz ar 10 gadiem. Protams, pie nosacījuma, ka darbs veikts kvalitatīvi, termiņš var būt pat ilgāks.
  • krāsa oksidējoties sabiezinās, tā ir elastīga.

Mīnusi:

  • ilgs žūšanas laiks. Var paiet pat vairākas diennaktis, kamēr krāsoto virsmu varēs lietot.
  • nav pieejama veikalos.
  • informācijas trūkums. Skopa informācija par krāsas pielietošanu.
  • prasa kvalitatīvu krāsošanas tehnoloģiju ievērošanu.

Kokdarvas krāsas
Kokdarvai piemīt antiseptiķa īpašības. Lietošanas ziņā populāra no viduslaikiem. Latvijā kokdarva plaši pielietota piejūras zvejnieku koka māju apdarē (no 17.-20.gs.). Tad parasti izmantots sarkanas vai melnas krāsas pigments. Kokdarva tiek izgatavota no priedes koksnes – saknēm un galotnēm, iegūstot caurspīdīgu šķidrumu, kam sedzošām īpašībām pievieno konkrētu pigmentu.
Plusi:

  • vislabākā spēja iesūkties virsmā;
  • elastīgums;
  • dēļu, šindeļu jumts jādarvo ik pēc 5 gadiem, kamēr fasādēs saglabājas 15-20 gadus.

Mīnusi:

  • Ilgs žūšanas periods;
  • Pirms krāsošanas jāuzsilda;
  • Nav nopērkams lielveikalos;
  • Skopa informācija par pielietošanu.

Zviedru krāsas
Tautā tiek sauktas arī par somu un krievu krāsām, pielietotas no 17.-19.gs. Sastāvā ir rudzu miltu klīsteris, ūdens, dzels vitriols, pigments un atsevišķos gadījumos var tikt iekļauti arī koku sveķi un lineļļa.

Plusi:

  • lētas,
  • videi nekaitīgas,
  • sedzošas ar matētu virsmu,
  • atšķaidāmas ar ūdeni,
  • viegli klājamas,
  • ilgmūžīgas (īpaši sarkanais pigments), ~50gadi

Mīnusi:

  • nav pieejama lielveikalos,
  • smērē,
  • skopa pielietošanas informācija.

Kaļķu krāsa
Kā jau nosaukumā minēts – sastāvā ir kaļķis, kaļķūdens vai kaļķa piens un pigments. Kaļķis krāsas sastāvā pilda gan saistvielas, gan pildvielas funkciju. Krāsa Latvijas teritorijā zināma no viduslaikiem.

Plusi:

  • lēta krāsa,
  • videi draudzīga,
  • sedzoša, ar matētu virsmu,
  • pielieto gan iekšdarbos, gan ārdarbos,
  • mitruma caurlaidīga.

Mīnusi:

  • gatavā veidā nav iespējams iegādāties lielveikalos,
  • meistaru trūkums krāsu sagatavošanā un pielietošanā,
  • krāsa neiztur nodiluma slodzi, smērē,
  • skopa pielietojuma informācija.

Viens no apdares materiāliem, kas tradicionālajā būvniecībā ir plaši izplatīts ir lineļļas ķite. Pašlaik tiek pielietots galvenokārt renovēšanas darbos – logiem un galdniecības izstrādājumos. Ķites sastāvā ietilpst krīts un lineļļa. Veikalu piedāvājumā pašlaik pieejams vien Anglijā ražota lineļļas ķite – ” Vallance MULTI-PORPOSE linseed oil putty”, kuru speciālisti atzīst par pietiekami labu esam.

 

“Korvida šķūnis” (Corvid Barn) ēka un koka karkass pilnībā būvēts, izmantojot kokmateriālu. // Foto: Heiko Prigge // dezeen.com

Mūsdienu krāsas
Par modernajām krāsām tiek uzskatītas alkīda, akrila, ūdens emulsijas krāsas.To galvenā priekšrocība un lielais patēriņa iemesls ir viegla iegāde un perfekta tonēšana pasūtītāja vajadzīgajā tonī.
Žūšanas laiks salīdzinājumā ar tradicionālajām krāsām ir krietni īsāks, bet pēc nožūšanas kļūst neelastīgas un cietas attiecīb”a pret vides temperatūras un mitruma izmaiņām. Tas ir galvenais iemesls krāsas plaisāšanai un lobīšanai. Tādējādi ūdens viegli iekļūst materiālā.
Sintētisko materiālu klātbūtne krāsās neļauj krāsām dabīgi sadalīties, resp., tās, nonākot apkārtējā vidē, nesadalās. Salīdzinājumā ar tradicionālajām krāsām, novērojami vēl divi mīnusi – tām ir īss kalpošanas laiks un tās ir neatgriezeniskas – notīrāmas tikai mehāniskā veidā.
Mūsdienu krāsu pazīme ir tā, ka tā procentuāli 40-60% satur dažādus šķīdinātājus, kas laika gaitā izgaro. Līdz ar to, nopērkot 1  kg krāsas, tiek zaudēti 40-60% tās svara un uz virsmas paliek tikai 400-600 g krāsas.
Toņu iegūšanai tiek taupīti dabīgie pigmenti, tā vietā izmantoti sintētiski pigmenti un vairāk pildvielas, kā rezultātā tiek zaudēta krāsas toņa noturība.

Alkīda krāsa
Latvijā sāk izmantot kopš 20.gs. 50. – 60.gadiem. Alkīda krāsas sastāvā atšķaidīti alkīda sveķi, pildviela un pigments. Izmanto koka un metāla virsmu krāsošanai.
Plusi: viegli nopērkama, bieza, vidēji nodilumizturīga un salīdzinoši lēta. Vidēji ātri žūst. Viena no retajām atgriezeniskajām krāsām.
Mīnusi: mitruma necaurlaidīga (veidojas plēve) un īss kalpošanas laiks (līdz 5 gadiem).

Akrila krāsas
Latvijā to intensīvi sāk izmantot sākot ar 20.gs. beigām. Sastāvā ir akrils un ūdens, kā arī dažādas piedevas. Izmanto koka virsmu krāsošanai.
Plusi: Viegli nopērkama, plāna, vidēji nodilumizturīga un salīdzinoši lēta. Ļoti ātri žūst. Uzklājama ar pulverizatoru.
Mīnusi: Mitruma necaurlaidīga (veidojas cieta plēve). Īss kalpošanas laiks (līdz 5 gadiem).

Ūdens emulsija
Latvijā pazīstama kopš 20.gs. 60.gadiem, bet intensīvi to sāka izmantot 20.gs. beigās. Tā sastāv no atšķaidītas PVA līmes ar pildvielu, ūdeni un pigmentu. Izmanto iekštelpu apdarei.
Plusi: Viegli nopērkama, plāna, nodilumizturīga, salīdzinoši lēta. Ļoti ātri žūst. Viegli uzklājama.
Mīnusi: Mitruma necaurlaidīga – veido plēvi.

Silikāta krāsa
Latvijas teritorijā pazīstama kopš 20.gs. 30.gadiem, bet intensīva izmantošana sākās no 20.gs. 5-.gadiem. Tā ir izturīga, pilsētas ēkām domāta fasāžu krāsa ar labu noturību nelabvēlīgos apstākļos.
Plusi: Viegli nopērkama, sedzoša, nodilumizturīga. Ātri žūst.
Mīnusi: Neatgriezeniska, slikta toņu noturība, salīdzinot ar tradicionālajām krāsām, dārga.

Foto: gridasmeistars.lv

LAKAS
Lakas ir materiāli, kuri pēc izžūšanas veido plānas, cietas un caurspīdīgas pārklājuma kārtas. Pēc būtības lakas arī ir krāsas, tikai tās nesatur pigmentus. Tās lieto kā krāsotu, tā nekrāsotu virsmu aizsardzībai, izskata uzlabošanai gan kā individuālu pārklājumu, gan kā apstrādājamā (lakojamā) objekta pēdējo dekoratīvo apdari. Atkarībā no sastāva lakas var veidot spīdīgus, pusmatētus un matētus pārklājuma slāņus. Pastāv dažādi laku veidi pēc to izmantojuma – kokam, metālam, nagu lakas, matu lakas utt. Tāpat laku nosaukumos izmantoti dažādi nosaukumi, kas nereti mēdz izsaukt apjukumu pircējos.
Tuvāk aplūkosim lakas, kas redzētas koksnes apstrādei, bet vispirms, pieminēsim koka virsmas sagatavošanas darbus pirms lakošanas.
Pirms lakošanas virsmai ir jābūt tīrai un sausai. Iepriekš nelakotu virsmu notīra no netīrumiem un putekļiem. Nepieciešamības gadījumā virsmu noslīpē ar pēc iespējas smalkāku smilšpapīru.
Koka virsmām, kas iepriekš pārklātas ar lakas kārtu, vecā laka ir jānoņem. Vislabāk to izdarīt ar smilšpapīru. Laku noņemšanai var izmantot arī speciālus mazgāšanas līdzekļus, bet jāatceras, ka jebkura saskare ar ūdeni un slapjumu deformē koksni. Ar piemērota toņa špakteļtepi aizšpaktelē visas plaisas un nelīdzenumus, pēc tam virsmu vēlreiz noslīpē ar smilšpapīru un notīra.

Poliuretāna lakas
Poliuterāna laka ir ļoti augstas kvalitātes polimerizācijas sveķu laka, kas pēc sacietēšanas veido izteikti nodilumizturīgu pārklājumu, tādēļ to var lietot uz virsmām, kas ir paredzētas intensīvai lietošanai. Laka ir noturīga pret ūdens un ķīmisko faktoru iedarbību, to var izmantot gan āra apstākļos, gan iekštelpās. Laka ir noturīga pret UV stariem (tā nedzeltē). Laka labi salīmē koku, tas ir lietderīgs pielietojums, lakojot parketu.
Atkarībā no cietēšanas veida, izšķir divu veidu poliuretāna lakas – vienkomponentu un divkomponentu. Vienkomponentu laka sacietē ar gaisa mitruma palīdzību, bet divkomponentu laka sacietē, notiekot ķīmiskai reakcijai starp laku un tai piejaukto katalizatoru.
Lakām ir būtiski mīnusi –  tās izgaro, radot smaku, un cietējot pievelk putekļus.

Akrila lakas (akrilāta lakas)
Citreiz par akrila lakām sauc dispersijas lakas, tās ūdenī šķīst. Šāda veida lakas ir veidotas uz ūdens bāzes, nesatur šķīdinātājus, tātad – ekoloģiskākas. Strādājot ar akrila lakām ir daudz mazāk izgarojumu un smaku, tāpēc var lietot telpās, kur uzturas cilvēki. Šķīdinātāju neesamība sastāvā akrila laku padara par ugunsdrošu, nedegošu, ļaujot to pielietot telpās, kur ir paaugstināta ugunsbīstamība un sprādzienbīstamība. Šīs lakas uzklājot veido vienmērīgu (pienainu) pārklājumu, kas īpaši neizceļ koksnes struktūru. Ar akrila laku apstrādāta grīda laika gaitā saglabā gaišumu. Tā ātri žūst un darba instrumentus var mazgāt ar ūdeni.
Lakas negatīvās īpašības ir to zemā nodilumizturība, salīdzinot ar poliuterāna lakām, tādēļ nav ieteicams uzklāt uz intensīvi noslogotām virsmām.

Alkīda lakas (uretānalkīda lakas)
Alkīda lakas ir veidotas uz mākslīgo sveķu bāzes, tās vairāk piemērotas maz noslogotu virsmu apstrādei. Laka dziļi iesūcas koksnē, tā maksimāli izceļot koksnes struktūru un tiek iegūta savdabīga, siltāka  koksnes nokrāsa. Šādas lakas vislabāk iesaka klāt matētā veidā, padarot virsmas izskatu zīdaini maigu. Laku ieteicams uzklāt pēc iespējas plānākā kārtā, tā panākot pievilcīgāku izskatu un izvairoties no lakas sakrokošanās.
Lakas negatīvās īpašības ir to salīdzinoši zemā nodilumizturība.

Laka ar skābes cietinātāju
Lakas izveidotas uz formaldehīda sveķu bāzes un to nodilumizturība ir visaugstākā, tādēļ tās izmanto vietās, kur virsma tiek pakļauta intensīvai lietošanai. Formaldehīds virsmu nedaudz pabalina un tā iekrāsojas gaišākā tonī nekā dabīgā koksne. Šī tipa lakas ir viegli pulējamas un uz virsmas tās iesaka klāt spīdīgā veidā. Tāpat kā poliuterāna laka, arī šī laka labi salīmē koka detaļas, kas nav mazsvarīgs faktors parketam.
Lakas negatīvās īpašības ir tās izgarojumi, tādēļ žūšanas un ieklāšanas procesa laikā, jāstrādā telpās ar labu ventilāciju un papildaprīkojumu (cimdiem, respiratoru utt.).

Nitrolaka (nitrocelulozes laka)
Nitrolakas pluss ir tās īsais žūšanas laiks (~1-2h) un žāvēšana starp kārtām (~20.min). To pārsvarā pielieto mēbeļu un citu koka detaļu apstrādei. Nitrolaka tiek uzklāta ar otu, porolona rulli vai to uzsmidzinot.
Lakas negatīvās īpašības ir paaugstināta ugunsbīstamība to uzklājot, kā arī tās mazā nodilumizturība.

BEICES
Beicēšana ir koksnes ietonēšana, lai materiāla dabiskā krāsa tiktu pastiprināta, atšķirīgāku toņu gadījumos to padarītu vienlīdzīgāku vai arī noslēptu kādu koksnes defektu. Lai arī tas no sākuma varētu šķist kaut kas ļoti sarežģīts, patiesība beicēšanas process ir vienkāršs.

Beices dažādība
Beicēšanas pamatmateriāls ir ūdenī vai spirtā šķīstoša krāsviela, kas var būt arī ietonēta laka. Tonētās lakas priekšrocība ir tā, ka tās konsistence nodrošina viendabīgas tekstūras iegūšanu. Beicēšanas rezultātā tiek iegūts   neliels spīdums.

Krāsu izvēle ir neierobežota. Izšķir dabīgo un mākslīgi radīto pigmentu beices. No dabīgajām krāsvielām izmanto sīpolu mizas, ābeļu, alkšņu, ozolu mizas, bārbeļu saknes vai  pat tējas un kafijas izvilkumus.
Mūsdienās lielākoties visi izmanto sintētiskās krāsas (anilīna), kas iegūtas no akmeņogļu, darvas vai naftas produktiem,  tās sastopamas gan sausā veidā, gan jau klāšanai sagatavotā veidā. Populārāko izejmateriālu klāstā noteikti iekļaujas pernicas beices, kas piemērotas gan iekšdarbiem, gan āra darbiem. Šīs beices ne tikai piešķir kokam vēlamo nokrāsu, bet arī padara koku izturīgāku, jo pernicas beices īpašība ir dziļi iesūkties koksnē un līdz ar to paaugstinot nodilumizturību un pasargājot no apkārtējās vides nelabvēlīgās ietekmes. Visu šo produktu priekšrocība ir tā, ka beicētais koks neplaisā, tiek pasargāts no ultravioletā starojuma, palielina materiāla izturību.

Beicēšanas materiālu sagatavošana
Beicēšanas pamatmateriāli var būt koka grīdas, sienas, kāpnes, dārza mēbeles, logu rāmji, guļbūves un pat koka karkasa māju fasādes. Pirms beicēšanas noteikti jāpārliecinās par to, vai beice ir paredzēta saskarsmei ar cilvēkiem sadzīves telpās. Tā kā ir sastopamas beices ar indīgām ķīmiskām sastāvdaļām, tam noteikti jāpievērš uzmanība. Vērts pievērst uzmanību arī tam, ka ne vienmēr izvēlētā beice izskatīsies tieši tā, kā gribētos, jo to ietekmē ne tikai pati beice, bet arī koksnes materiāls. Skuju koki vienmēr ir grūtāk beicējami un beice ilgāk uzsūksies, taču lapu koki būs vieglāk beicējami. Pozitīvs aspekts ir tāds, ka, ja krāsa ir pārāk tumša, to var atšķaidīt ar ūdeni.

Beicēšanas process
Lai arī kas būtu izvēlētais beicēšanas objekts, svarīgi vispirms to izmēģināt mazākā laukumā. Noteikti neklāj krāsu pilnībā uz visa lielā laukuma, bet vispirms iekrāso nelielu daļu, lai pārliecinātos, vai krāsojums nav pārāk tumšs vai pārāk gaišs.
Beicēšanā izmanto otu vai rullīti, pirms lietošanas to pamatīgi izmaisot beicē. Pirms beicēšanas otas sarus apgriež. Nogriez aptuveni vienu trešo daļu saru ar šķērēm, tādā veidā padarot sarus cietākus un vieglāku beices uzklāšanu plānā kārtā.

Svarīgi ir ievērot, lai beicēšanas darbi netiktu veikti uz saulē sakarsušas vai mitras koksnes, citādi klājums nebūs kvalitatīvs. Beicēšana jāveic vairākās kārtās ar vairāku dienu intervālu. Vislabāk klājumu veikt 2-3 kārtās ar tikpat lielu dienu intervālu, tad klājums būs arī noturīgāks un kvalitatīvāks. Jāņem vērā, ka katras kārtas žūšanas ilgums ir 24 stundas.

Kad beice ir pienācīgi iesūkusies kokā, var novērot vietas, kur beice nav iesūkusies. Šīs slapjās vietas ieteicams noslaucīt ar sausu papīra salveti vai lupatiņu un pēc tam arī visu pārējo laukumu, lai klājums būtu vienmērīgāks. Izmantotās salvetes vai lupatiņas pēc tam noteikti nedrīkst vienkārši izmest, jo tās ir viegli uzliesmojošas, tāpat kā apstrādājot koksni ar lineļļu. Tās jāieliek kādā traukā ar ūdeni un tikai pēc vairāku stundu mērcēšanās tās var izmest.

A House in the Forest. Igloo Architecture. // Foto: Andrei Creangă // archdaily.com

CITI LĪDZEKĻI KOKSNES AIZSARDZĪBAI
Viens no lielākajiem koksnes izmantošanas mīnusiem ir tas, ka koksne ātri nolietojas un bojājas. Tā kā koksne ir dabīgs materiāls, tāpēc tajā viegli var iemesties puve un dažādās sēnītes. Lai tas nenotiktu, un lai šo procesu palēninātu, ir jāizmanto dažādas antiseptiskas vielas. Tās var būt gan eļļu, gan ūdeni saturošas vielas.

Antiseptiķi
Ūdeni saturošās vielas aizsargās ne vien pret puvi un sēnītēm, bet arī pret kukaiņiem un par uguni. Šīs vielas ir nopērkamas jebkurā būvmateriālu veikalā, galvenais ir  izvēlēties pareizo-  apskatīties vai koksnes mitrums ir atbilstošs tai, kas norādīta uz vielas iepakojuma. Katrai situācijai ir paredzēts savs antiseptiķis – viens der koksnei, kas atrodas slēgtā vidē un nav pakļauts vides ietekmei, cits nodrošina koksnei ugunsaizsardzību, bet daži antiseptiķi ir tik spēcīgi, ka var nodrošināt koksnes saglabāšanos ūdenī un zemē. Ir arī antiseptiķis, kas paredzēts, lai svaigi zāģētus kokmateriālus pasargātu no zilējuma un pelējuma rašanās, bet cits iznīcina koksnes graužus-kukaiņus un sēnītes bojātajos kokmateriālos. Protams, ir arī universāli antiseptiķi, kas pilda vairākas funkcijas vienlaikus.
Koksnes apstrādes process: antiseptiķi var uzklāt, piemēram, iemērcējot koksni šķīdumā vai arī uzklāt ar otu vai sūkli. Efektīvākais veids ir iemērkšana, jo viela darbojas tikai tajās vietās, kur tā ir uzklāta. Klājot antiseptiķi ar otu vai sūkli, tas jādara ļoti rūpīgi, apstrādājot arī visus stūrus un savienojumu vietas. Jebkurā veidā pēc tam koksne ir jāžāvē svaigā gaisā vismaz 3 dienas.

Balinātājs
Antiseptiskās vielas nav vienīgais līdzeklis pret sēnītēm. Tam lieliski noder arī balinātājs, turklāt tas padara koksni arī vizuāli pievilcīgāku, jo noņem dzeltenīgo nokrāsu un dažādus defektīvus pleķus. Balinātāji var būt hloru saturoši vai bez hlora. Ir pieejami dažādi balinātāji, kuriem ir atšķirīgs efekts. Labāk izvēlēties balinātāju ar hloru, jo tas iedarbojas dziļāk uz koksnes virsmu. Mīnuss koksnes balināšanai ar hloru ir tāds, ka balinātājs ir ļoti indīga un kodīga viela, līdz ar to, ir jāievēro stingri drošības pasākumi. Noteikti jālieto cimdi un aizsargbrilles. Pats apstrādes process nav grūts – ar otu jānosmērē koksne ar balinātāju un jāgaida līdz tas iedarbosies.

Antipirēni
Antipirēni tiek izmantoti  jaunās un rekonstruējamās būvēs – zāģmateriālu (latas, dēļi, spāres, brusas u.c.) apstrādei, kas nodrošina grūti degošas vai grūti uzliesmojošas koksnes iegūšanu.  Speciāli antipirēni ir paredzēti koka virsmu apstrādei un aizsardzībai pret degšanu, dažādu kukaiņu, sēnīšu, atmosfēras, augsnes un ūdens iedarbībai. Ir izveidoti arī speciāli antipirēni koksnes profilaktiskai pretuguns aizsargapstrādei slēgtās būvkonstrukcijās, kuras nav pakļautas tiešai atmosfēras nokrišņu iedarbībai (t.i. iekštelpās). Antipirēnus var pārklāt ar cita veida pārklājumiem (lakām, krāsām), lai uzlabotu koka ārējo apdari. Lai iegūtu pretuguns un antiseptisko aizsardzību,  tas jāuzklāj 2-3 kārtās, uz sausas vai mitras koka virsmas ar rullīti vai arī iemērcot koksni šķīdumā uz 2-3 minūtēm. Pārklājuma žūšanas laiks 20±2°C temperatūrā ir  2-3 stundas.
Pretuguns antipirēna iedarbības mehānisms – uz koka virsmas tas veido plēves pārklājumu, kas liesmas iedarbībā pārvēršas sausā putu slānī un kavē liesmu piekļūšanu koksnes virsmai. Nav toksisks, nesatur polibrominētos difenilēterus (PBDE). Tāpat tie nesamazina koksnes stiprību. Pēc darba beigšanas instrumentus var mazgāt ar lielu ūdens daudzumu (īpaši alumīnija daļas).

Koka virsmu sagatavošana krāsošanai: