+371 22841890

KOKA GRĪDAS SEGUMI

Kokmateriāls ikvienā mājoklī sniedz dabiskuma un siltuma sajūtu. Tāpēc, pielietojot to tik plašā teritorijā, kā grīda, tas noteiks visa interjera noskaņojumu. Grīdas seguma nomaiņa netiek veikta katru gadu. Kāda tiks izvēlēta, ar tādu būs jāsadzīvo ilgāku laika posmu. Tuvāk aplūkosim tos grīdas seguma veidus, kas veidoti tieši no kokmateriāla, jo kas gan var labāk iederēties koka paneļu mājā, ja ne dabīga koka grīda?

Mozaīkparketa paraugs // Foto: Dennis Brandsma // dezeen.com

Masīvkoka grīda  – Ozols, osis, egle, priede
Grīdas dēļus klāj uz saplākšņu, OSB u.c. līdzīgiem segumu pamatnēm, kā arī uz latām, stiprinot dēļus ar naglām vai līmi. Uz betona un apsildāmās grīdas nav ieteicams likt masīvkoka dēļus. Lai tos ieklātu, vispirms ieklāj pamatni – saplāksni vai OSB.
Ir pieejami masīvkoka dēļi, kas rūpnieciski ir apstrādāti, slīpēti, kas atvieglo darbu pēc grīdas ieklāšanas (tie nav jāslīpē). Dēļiem sānos un galos tiek izveidota spunde un grope, paredzot dēļu precīzu un vieglu savienošanu.
Apdares darbus masīvkoka dēļiem var izvēlēties pasūtīt rūpnīcā vai uz vietas pēc ieklāšanas. Eļļošana dažādos toņos notiek rūpnīcā, bet uz vietas objektā notiek eļļošanas, lakošanas un citi darbi. Pieejamie toņi ir neierobežoti pieejamo eļļu un vasku sortimentā. Izšķir dažādu šķiru grīdas dēļus, atkarībā no zaru daudzuma un citām vizuālām niansēm. Kvalitātes un ekspluatācijas ziņā lielākoties atšķirības nav. Zaru vietas dēļos tiek rūpīgi špaktelētas.
Masīvkoka dēļi ir nelīmēti, dažāda garuma un platuma. Kvalitatīvākie grīdas dēļi no masīvkoka ir no ozola vai oša koksnes. Bet egles un priedes koksnes dēļi ir pieprasīti to zemās cenas dēļ.  Priedes koksnes sastāvā esošie sveķi padara to izturīgu pret puvi, tā neplaisā un ir izturīga un blīva šķiedra, bet nereti tā maina savu krāsas toni – zilē.  Egles koksnei ir līdzīgas īpašības kā priedei, bet pēc šķiedru īpašībām tā ir zaraināka un ar mazāku sveķu saturu. Grīdām pašlaik tiek izvēlēti dēļi ar biezumu 28 – 40 mm. Mīnuss skuju koku koksnes izmantošanai grīdas segumam ir tāds, ka tā ir mīksta koksne un pakļaujas fiziskai iedarbībai – spicu papēžu nospiedumi, smagu mēbeļu nospiedumi, buktes.
Ozola un oša koksnes īpašības ir līdzīgas – cieti, blīvi materiāli, atšķiras dabīgais tonis – ozolam tumšāka, osim gaišāka. Grīdām tiek izvēlēti dēļi ar biezumu 15 – 25 mm.
Atkarībā no dēļu biezuma, ja tie ir biezi, tos var klāt uz latām ar 60 cm lielu soli, kur grīdas dēļu savienojums ir veidots uz latas vidus. Plānāki dēļi tiek klāti uz vecās dēļu grīdas, OSB plāksnēm, uz “melnās grīdas”.
Dēļi platumā var variēt no 80 mm  līdz 250 mm, bet parasti vadās no dizaina principa – kāda ir telpas platība. Ja telpa ir šaura, maza, tad tajā dod priekšroku šauriem dēļiem, ja liela, tad tiek izmantoti plati dēļi. Bieži dizaineri veiksmīgi eksperimentē arī ar dažāda platuma grīdas dēļiem vienas telpas ietvaros. Grīdas ieklāšanas virziens parasti ir – uz lielāko logu, kur iespīd saule – lai optiski samazinātu spraugas. Privātmāju dizainā ir parādījusies tendence, ieklājot dēļu grīdu, atstāt spraugas, lai akcentētu faktu, ka tā ir dabīga dēļu grīda, dabīga koksne, ar faktūru un rakstu.
Grīdas seguma izvēlē būtiska nozīme ir koksnes izvēle pārējās mājas konstrukcijās. Parasti nejauc dažādus kokmateriālus vienas ēkas ietvaros. Piemēram, ja kāpnes ir plānots veidot no ozola koksnes, tad arī grīdu būtu vēlams ieklāt, izmantojot to pašu koksnes veidu.

Masīvkoka grīda // Foto: salvage.com.au

Masīvkoka grīda vēsturē
Koka grīda Latvijas klimatiskajos apstākļos ir pielietota jau no tā brīža, kad parādījušies metāla instrumenti. Senākās liecības par koka grīdu saglabājusies no Kurzemes puses, kur grīdai izmantoti uz pusēm pārzāģēti koka baļķi. Ieklājot, baļķus guldīja ar gludo pusi uz augšu.
Muižas īpašumos tika pielietoti spundēti dēļi, no ozola koksnes, ar 70 mm biezumu. Vēlāk biezums sarucis līdz 40 mm. Pieprasītākā bijusi pilnas spundes dēļi – visā dēļa garumā ir vai nu spunde, vai grope, kas nodrošina grīdas stabilitāti, neļaujot dēļiem izkustēties. Sastiprināšanas procesā tikuši izmantoti speciāli ķīļi.
Vēsturiski būvniekiem bijusi izstrādāti plāni, kā vajag, un ko nevajag darīt. Pirms stiprināšanas pie grīdas, grīdas dēļi ēkā tikuši noturēti ilgāku laiku, lai tie “pierod” pie esošajiem apstākļiem. Tikpat būtiski, cik gādājot koksni koka mājas būvniecībai, tikpat svarīgi bija ievērot gadalaiku arī naglojot grīdu. Vasaras karstumā naglota grīda ir tik sausa, ka rudenī, tai uzbriestot platumā, tā kļūst viļņaina. Tāpat notiek pretējais process, ieklājot grīdu vislielākajā mitruma brīdī – karstā vasarā dēļi saraujas, tiem žūstot, un parādās izteiktas spraugas.
Lai atļautu grīdai dabiski “staigāt” un elpot, gar sienām dēļi stiprināti ar atstarpi. Visbūtiskāk ventilācija nepieciešama pirmā stāva grīdai, lai nodrošinātu pagrīdes ventilāciju un samazinātu grīdas bojāšanos. Nereti ventilācijai veidoti iegriezumi grīdlīstēs.
Caurauguši zari tikuši uzskatīti par materiāla defektiem, jo koksne zaru vietā ir cietāka, un ar laiku rada reljefu.
Grīda pēc ieklāšanas tikusi ēvelēta, un spraugu aizklāšanai ticis izmantots sajaukums no krīta, galdnieku līmes un pernicas – špakteļķite. Elastībai tikuši pievienoti koka putekļi. Krāsošanai tika izmantota eļļas krāsa. Nodilušu grīdu ēvelēja un krāsoja par jaunu. Dēļu biezums bija pateicīgs šādiem gadījumiem – grīdu varēja ēvelēt vairākas reizes.

Populārs ir “skujiņas” raksts. Atjaunota koka parketa grīda. // Foto: salvage.com.au

Koka grīdas atjaunošana
Lai atjaunotu veco koka grīdu, vispirms ir jānovērtē, kāds ir tās stāvoklis un vai ir vērts to atjaunot. Varbūt patiesais grīdas stāvoklis ir tik slikts un tajā ieguldītā darba rezultāts būs īslaicīgs, tāpēc labāk domāt par jaunas grīdas iegādi.
Ja dēļu kvalitāte ir apmierinoša, tad veco krāsu var noslīpēt un pēc tam grīdu nolakot vai nokrāsot vajadzīgajā tonī. Būtiski ir, cik labi saglabājušies dēļi un kāds ir vecā krāsojuma stāvoklis.
Noņemot veco krāsojumu, izmanto celtniecības fēnu. Pēc tam darbs turpinās ar speciālām slīpmašīnām. Pirms slīpēšanas visas naglas grīdā sadzen dziļāk, lai izvairītos no iespējamas dzirksteļošanas un noņem grīdlīstes. Slīpējot daudzas krāsu kārtas, slīpmašīna patērēs vairāk smilšpapīra, ar to ir jānodrošinās. Bet pirms tam ieteicams pāriet ar industriālo fēnu, tas ļaus ietaupīt smilšpapīru, un slīpēšanas process būs īsāks. Iesākumā tiek izmantots rupjāks smilšpapīrs, līdz pāriet uz smalkāku, kas palīdz izlīdzināt rupjākā radītās rievas. Gar sienām precizitātei tiek izmantota rokas slīpmašīna, jo lielā slīpmašīna atstāj 5-10 cm platu nenoslīpētu joslu gar sienām un nenoslīpētus laukumus gar arkām un iekšējos stūros.
Īpašu uzmanību jāpievērš darba drošībai ar slīpmašīnas uzkrātajiem putekļiem putekļu maisiņā. Grīdā neiedzīta nagla var uzraut dzirksteli no smilšpapīra, kura iekrītot putekļu maisiņā, var sākt gruzdēt un izraisīt atklātu liesmu. Putekļu maisiņa saturu  nedrīkst izbērt degošā krāsnī vai ugunskurā, jo sīkās krāsas un putekļu daļiņas var veidot gāzei līdzīgu maisījumu, kā rezultātā var iegūt sejas apdegumus.
Lai nodrošinātu slīpējuma kvalitāti, izmanto sānu apgaismojumu, prožektorus novietojot uz zemes. Ja ir kādi caurumi, tos pirms pēdējās slīpēšanas aizšpaktelē un pārslīpē. Ja grīda ir veca, tad spraugu aizdarīšanai izmanto elastīgo špakteli, kas nedrūp, ļaujot koksnei brīvi izplesties un sarauties.
Pēc slīpēšanas darbiem veic grīdas tīrīšanu – ar putekļsūcēju. Nekādā gadījumā nedrīkst veikt mitru slaucīšanu, lai nedeformētu koksni un neatstātu pleķus.
Pēc tam grīdu eļļo, vasko, lako vai krāso, atbilstoši pasūtītāja vēlmēm. Vislabāk izskatās matēta grīdas laka un krāsa. Lakošana jāveic vismaz 2 reizes. Vislabāk 3, jo pirmā lakas kārta paceļ no grīdas atskabargas un miniatūrus putekļus, kā rezultātā grīda šķiet raupja. Ar smalku smilšpapīru lakai pāriet pāri, nogludinot to pavisam  gludu. Atkārtotu procesu var veikt arī pēc otrās lakošanas. Tā kā koksne nevienmērīgi uzsūc mitrumu, pēc pirmās lakošanas var parādīties nelieli pleķi, kas ar otrās un trešās lakas kārtu pazūd.
Vecos, biezos grīdas dēļus iespējams apgriezt otrādi (ar lauznīti izceļot un apgriežot vecos dēļus), tādējādi izmantojot to otru pusi. Atbilstoši apstrādājot, noslīpējot, piešpaktelējot un nolakojot iespējams tikt pie jaunas grīdas no vecā materiāla.

Parkets
Parkets tiek uzskatīts par vienu no dārgākajiem grīdas segumiem, kas lielākoties apliecina pasūtītāja, vai īpašnieka pārticības līmeni. Mūsdienās pieejams plašs cenu diapazons, atkarībā no izvēlētā parketa veida, raksta, koksnes materiāla u.c.

Vēro, kā tiek ieklāts t.s. “skujiņas” parkets:

Parketa plusi:

  • Materiāls apliecina gaumes izjūtu, un ir īpašnieka prestiža rādītājs;
  • Mājīguma un svinīguma radošs materiāls;
  • Parkets ir pilnībā ekoloģisks un dabīgs materiāls, līdzīgi kā masīvkoka grīda, pretstatā bieži pielīdzinātajam laminātam;
  • Viegla ieklāšana – dēļus liek vienu pie otra, stiprinot ar sānu malās esošajām montāžai paredzētajām tapām;
  • Izmantojot plānākus (13- 15 mm) dēļus, var klāt uz siltajām grīdām;

Masīvkoka grīdas dēļa šķērsgriezums // Attēls: solideco.lv

Parketa mīnusi:

  • Nav mitrumizturīgs, necieš saskari ar ūdeni. Ilgstoša saskare ar ūdeni veicina dēlīšu deformāciju, kas noved pie nepieciešamības nomainīt segumu;
  • Prasa speciālus kopšanas līdzekļus;
  • Parketu var sabojāt asi, abrazīvi priekšmeti, piemēram, biroja krēslu riteņi. Lai parketu no tā pasargātu, krēslu vietās ieteicams uz grīdas uzklāt speciālu aizsargājošu paklāju;
  • Jāveic regulāra kopšana – vaskošanu ieteicams atjaunot ik pēc 8 mēnešiem, savukārt laku – ik pēc 3 gadiem.

Dēlīšu parkets (rakstveida)

Klasiskajam dēlīšu parketam piemīt visas tās pašas īpašības, kas masīvkoka grīdas dēļiem. Tas neatšķiras ar uzbūvi un pielietojumu, tikai ar to, ka izmēra ziņā tie ir īsāki. Klasisko parketu Latvijā tradicionāli izgatavo no ozola un oša koka, dažreiz arī no mazāk cietā bērza u.c. koksnes sugām.

Divslāņu parketa dēlīša šķērsgriezums. // Foto: solideco.lv

Dēlīšu mazā izmēra dēļ, parketu montē tikai uz „melnās grīdas”; par vislabāko metodi uzskata to pielīmēšanu pie pamatnes. Klājot klasisko parketu, iespējams izveidot dažādus krāšņus rakstus un kombinēt koka sugas.  Visbiežāk sastopams klasiskais parkets, kas ieklāts tā sauktajā „skujiņā”. Bet variācijas par rakstu veidošanas tēmu var būt bezgalīgas un košas, veidojot t.s. mozaīkparketu.Divslāņu parkets
Divslāņu parkets, sastāv no diviem slāņiem. Šī ir trīsslāņu parketa (skaidrojumu skatīt tālāk tekstā) modifikācija, kuras rezultātā tiek iegūta vēl plānāka koka grīda, un panākts ievērojami zemāks siltuma pretestības koeficients. Speciāli veidots apsildāmās grīdas vajadzībām, ātrākai mājas uzsildīšanai. Divslāņu parketu ieklāj tikai līmējot to klāt pie grīdas.

Trīsslāņu parkets
Trīsslāņu parkets ir radīts, lai koka grīdu būtu iespējams pielietot uz apsildāmajām grīdām. Parketa konstrukcija nodrošina minimālu koksnes izplešanos/saraušanos mitruma un temperatūras izmaiņu rezultātā. Arī kopējais biezums, kas parasti ir robežās 14 – 15 mm, ir atbilstošs labai siltuma caurlaidībai.
Tāpat grīdas ieklāšanas process ir ātrs, jo parkets ir rūpnieciski apstrādāts un sagatavots tūlītējai ieklāšanai. Virsma tādēļ tiek apstrādāta jau ražošanas procesā ar noteiktu aizsargkārtu. Virsējais trīsslāņu parketa slānis parasti ir 4 mm biezs, veidots no cietkoka, tādējādi nodrošinot, ka parkets būs atjaunojams, to varēs slīpēt vēl divas vai pat trīs reizes. Aizsargājot no maziem virsmas defektiem, atjauno parketa lakas vai eļļas pārklājumu.

Trīsslāņu parketa ieklāšana:

  • peldošais ieklāšanas paņēmiens – uzklājot uz piemērota pamata, savieno dēļus savā starpā, un atstāj brīvu telpu gar sienām. Šādi parkets brīvi “staigā”, izplešoties un saraujoties.
  1. vienkārša, ātra ieklāšana, var veikt pašu spēkiem;
  2. skaņas izolācijas nodrošināšana;
  3. viegli demontējams pēc vajadzības.

    Trīsslāņu parketa dēlīša šķērsgriezums. // Foto: laminats.lv

  • pielīmēšana pie pamatgrīdas – ar līmi tiek pielīmēts pie grīdas.

Plusi:

  1. laba siltuma atdeve, ieklājot uz apsildāmās grīdas;
  2. laba skaņas un trokšņu izolācija;
  3. stabils segums smagām mēbelēm;
  4. lēnāka relatīvā gaisa mitrum iedarbība;
  5. konstrukcija neprasa sliekšņus starp telpām;
  6. vienkāršāka slīpēšana;
  7. sabiedriskās, liela izmēra telpās atbilstošāka ieklāšanas metode.