+371 22841890

KOKA ĒKU BŪVNIECĪBA PĒC SENTĒVU METODĒM

Paraugplāna vizualizācija 4 istabu dzīvojamajai ēkas 20.gs. 30.gados.

Koks Latvijas teritorijā ir bijis un būs vienmēr. Un kokmateriāls izsenis bijis visvairāk pielietotais būvmateriāls privātmāju būvniecībā. Likumsakarīgi, ka visplašāk pieejamais un atjaunojamais materiāls mežiem bagātajā Latvijā ir bijis koks. Koka ēku vēsture Latvijā sniedzas līdz pašiem teritorijas apdzīvošanas pirmssākumiem. Šobrīd viena no aktuālākajām tēmām būvniecībā ir atgriešanās pie saknēm, izmantojot sentēvu apstrādes un būvniecības metodes. Ko gan tas nozīmē un kādas tad īsti ir šīs nu jau teiksmainās metodes un būvniecības stils? Šajā rakstā aplūkosim dažādus rakstu izdevumus un publikācijas no 1929. līdz 1939.gadam, kas sakrīt ar laika posmu, kad pats latvietis ir bijis noteicējs savas privātmājas būvniecībā, nevis atkarīgs no kādas citas pastāvošās varas autoritātes.
Viens no aplūkotajiem izdevumiem ir 1939.gadā izdotais Latvijas Hipotēku bankas izdevums Norādījumi mazēku būvētājiem pilsētās un ciemos“. Šeit minētais teksts šķiet interesants mūsdienu, ja var tā saukt, visatļautības laikmetā, kur personīgais dizains bieži izvirzās priekšplāna, absolūti ignorējot apkārtējo vidi.

“Dzīvojamo ēku celtniecība ir svarīgs faktors katras valsts un katras nācijas dzīvē. Arī mums galvenos norādījumus šai virzienā dod mūsu valsts vadītāji un mūsu dzīves veidotāji. Pilsoņu pienākums ir censties šos norādījumus realizēt.”

Lai arī laika periods, kurš tiek aplūkots, ir savus deviņdesmit gadus atpakaļ, daži norādījumi un apskati  ir visai mūsdienīgi un šodien aktuāli. Piemēram, par nacionālās saimniecības mērogā lietderīgu jauno apbūvi var nosaukt tādu ēku, kas ir :

  • vajadzīga un būvēta īstajā vietā,
  • lietderīga,
  • dzīvesspējīga (ilgmūžīga) un glīta.

Vienistabas mājas paraugplāns 20.gs. 30.gados.

Lauki vai pilsēta?
Pēc dabas, personības šķautnēm un vēlmēm, pamatnodarbošanās un profesijas cilvēkus var dalīt pilsētniekos un lauciniekos. Un atbilstoši tam, tad arī vajadzētu veidot savu jauno dzīvesvietu – pilsētā vai laukos. Ja dziļi sirdī esi pilsētnieks, un profesija iekļauj vajadzību būt pilsētā, tad ekonomiski izdevīgi gan pašam, gan valstij, ir dzīvesvietas atrašanās pilsētas tuvumā.

Kas ir moderns dzīvoklis 1939.gadā?
Var šķist amizanti, bet dažu punktu iztirzājumā minētie nosacījumi šim laikam ir bijuši jauninājumi, kurus mūsdienu cilvēkam ir grūti saprast, piemēram labierīcības un kanalizācijas trūkums. Tātad, lai nosauktu dzīvokli par “labu dzīvokli”, tam jābūt plašam, gaišam, saulainam, pietiekoši siltam gan ziemā, gan vējainā laikā, ar labierīcībām, elektrisko apgaismojumu, ūdensvadu, kanalizāciju, mājīgu telpu plānojumu un glītu ārējo ēkas veidolu, kas saskan ar apkārtējo ainavu.

Gruntsgabala izvēle
Ceļā uz nekustamā īpašuma iegādi vispirms ir gruntsgabala izvēle. Pirms iegādes ir jāpārbauda gruntsgabala lietderīgums pie lietpratējiem, lai izvairītos no mazvērtīgu vai neatbilstošu objektu iegādes:

  • katastrofu iedarbības rajona noteikšana – vai gruntsgabalu neietekmē tuvumā esošu upju plūdi un ledus iešana, zemes nogruvumi. Neiesaka būvēt māju pie upju krastiem, kuru izskalošanu aiztur tikai ar mākslīgiem līdzekļiem.
  • gruntsgabala grunts piemērotība pamatiem – bieži vien sliktas grunts gadījumā zemes gabals var būt ļoti lēts, bet gala rezultātā to sadārdzinās mājas pamatu būvniecība, lai padarītu grunti un pamatus derīgus mājas būvniecībai.
  • gruntsgabala zemes līmeņa noteikšana – nosakot, vai gruntsgabals nav par daudz zems, kad pavasarī uz tā krājas ūdens, kā arī gruntsūdens līmeņa noteikšana. Ēka vislabāk būvējama sausā, augstā vietā. Zemā, ūdeņainā vietā ēka ātri bojājas, bojājas pamati, sienas, telpas kļūst aukstas un mitras. Tikpat būtisks gruntsūdens līmenis ir ierīkojot pagrabu, atejas bedres un nosēdakas.
  • ja gruntsgabals iegādājams nogāžu rajonā, tad būtisks ir nogāzes virziens – par vislabāko virzienu uzskatāms nogāzes kritums uz dienvidiem, dienvidrietumiem un dienvidaustrumiem. Tāpat būtiski ir zināt dzīvojamās ēkas, saimniecības ēku un dārzu atrašanās vietu, kā arī novietojumu attiecībā pret ielu.
  • ūdensvadu novietojuma un ūdens piegādes noskaidrošana , dzeramā ūdens kvalitāte un tā dziļuma zemē noteikšana.
  • būvinspekcijā noskaidrojamie punkti: rajona apbūves veids, maksimālais ēkas stāvu skaits, noteikti izmantojamie materiāli ēku būvniecībā, paredzamais ielas līmeņa augstums, gruntsgabala dalīšanas iespējamība, vai paredzēta atkāpšanās no ielas.
  • rūpnieciskās un aprūpes iestāžu tuvuma noteikšana – lai izvairītos no liekiem trokšņiem, smakām un citiem traucējumiem, kā arī, lai saglabātu īpašuma vērtību, ieteicams atrasties pēc iespējas tālāk no rūpnīcām, sanatorijām u.c. tāda tipa būvēm.
  • kaimiņu būšana – faktors tiek vērtēts kā otršķirīgs, bet ikdienas dzīves kvalitāti ietekmējošs.
  • lielām īres ēkām vieta ir lielo pilsētu centrālajās daļās, vai vietās ar sevišķi izcilām un ilgstošām īpašībām. Neiesaka tādas celt ne nomalēs, ne vasarnīcu ciematos, ne lauku ciemos.

(Interesants fakts – gruntsgabalu cena par vienu kvadrātmetru Rīgas administratīvajās robežās svārstās no pāris desmitiem santīmu līdz simts un vairāk latiem.)

4 istabu mājas paraugplāns 20.gs. 30.gados.

ĒKAS LIELUMS
Ēkas lielums vispirms nosakāms pēc tajā plānoto ģimeņu skaitu, uz vienu ģimeni rēķinot vienu dzīvokli. Tiek izšķirtas vienģimenes, divģimeņu un vairākģimeņu ēkas. Lai raksturotu dzīvokļu lielumu, tiek minēts dzīvojamo istabu skaits, līdz ar to dzīvojamo istabu kopskaits ēkā ir ēkas lieluma rādītājs. Lai precīzāk raksturotu dzīvojamo istabu lielumu, tiek noteikts dzīvojamo istabu neto laukums – grīdas laukums, neskaitot krāsns un skursteņu laukumus. Mājas lielumu tad nosaka dzīvojamo istabu kopējais neto laukums. Citreiz to nosaka apbūvējamās platības laukums un stāvu skaits, kā tas ir arī šodien.
Iesaka neatteikties no ēkas taisnstūra veida formas bez pietiekoši svarīga pamatojuma.
Izšķir divu veidu ēku platumu mājas – vientrakta un divtraktu ēkas. Vientrakta ēkas ir ēkas, kuru platums ir vienas istabas platums vai garums, bet divtraktu – kur viss ēkas platums ir divu istabu platums vai garums. Vientrakta ēkas tiek uzskatīts par neefektīvām tā iemesla dēļ, ka šādu ēku istabai ir vislielākais ārsienu daudzums un vislielākais siltuma zudums.
Būtisks attiecībā pret ēku novietojumu pret debespusēm, ir apstāklis, ja ēkas gareniskā ass ir novietota pret austrumiem un rietumiem, tad istabu plānojumā dzīvojamās telpas izvieto dienvidu traktā (pusē), bet saimniecības un palīgtelpas – ziemeļu traktā (pusē). Savukārt, ja ēkas gareniskā ass novietota dienvidu-ziemeļu virzienā, tad dzīvojamās istabas izkārto rietumu traktā (pusē).

Īpaši ieteikumi:

  • īpašniekam jābūt vismaz pusei savu naudas līdzekļu no tā, cik maksā īpašums;
  • jo lētāks un nomaļāks zemes gabals, jo mazāka un lētāka ēka ceļama uz tā.

Ēkas tipu un lielumu jāizvēlas atkarībā no katra īpašnieka un uzturētāja personīgajiem materiālajiem līdzekļiem un iespējām, lai ilgtermiņā tas jaunās ēkas apsaimniekošanā neciestu zaudējumus.

 Paraugplāni
Būtiska ir ēkas fasāde ielas pusē, ļaujot tai reprezentēt mājas saimnieku gaumi un sociālo stāvokli. Tā kā telpu izkārtojumā nozīme ir debespusēm (piemēram, ziemeļos novietojot saimniecības telpas), ir jāparedz, ka logu lielums saimniecības telpām ir krietni mazāks, kas, savukārt, ir būtiski, ja parādes fasāde atrodas ziemeļu pusē. Tādēļ senākie tipveida projekti jeb t.s. paraugplāni lielākoties ir tikuši grozīti un izmainīti (pašrocīgi vai ar projektētāju palīdzību). Tādēļ radušās pretenzijas pret ēku tipveida projektu būvniecību. Cik cilvēku, tik viedokļu, prasību un gaumes izjūtu. Tai pat laikā, paraugplāns iemieso vispārpieņemtu prasību un atziņu kopumu arhitektūrā un būvniecībā, kas šajā laikā (20.gs. 30.gados) esot bijusi cilvēkiem neierasta prakse.
Materiālu ziņā Latvijas valsts sākuma periodā mazēku būvniecībā dominējošais segums bijis skaidu un dēlīšu jumti, ko vēlāk nomainījis skārda jumts, un pēc tam – šīfera jumts.

Divistabu paraugplāns ar paplašināšanas iespēju. 20.gs. 30.gadi.

Vienģimenes māju dalījums 20.gs. 30.gados
Pati mazākā vienība, kas paredzēta vienai ģimenei tiek saukta par dzīvojamo virtuvi – viena telpa ar plīti (pavardu). Šāds variants gan netiek uzskatīts par piemērotu ilgstošai dzīvošanai, tikai kā  pagaidu mitekļa vajadzībām, tāpēc Latvijas hipotēku banka šādiem dzīvokļiem neveidoja paraugplānus.  Par dzīvojamo virtuvi sauc arī virtuvi, kuras platība ir lielāka par 9 m².
Vienistabas ēka – ietver vismaz atsevišķu dzīvojamo istabu, virtuvi, labierīcības, pieliekamo telpu un priekšnamu. Salīdzinot vienas platības ēkas, priekšroka dodama divām mazākām istabām nekā vienai lielai istabai, lai ēku apdzīvotu ilgtermiņā.
Divistabu ēka – ietver 2 dzīvojamās istabas, labierīcības un palīgtelpas. Pēc izkārtojuma līdzinās vienistabas ēkai.
Divistabu ēka ar paplašināšanas iespēju – iepriekšējās ēkas variācija ar prasību pēc varbūtējas paplašināšanās, ierīkojot papildus dzīvokli vai papildus telpas. Paplašināšanās būtiska ir gadījumos, kad paredzams ģimenes pieaugums, kāzas u.c. iemesli. Paplašināšanās iespējama izbūvējot jumta stāvu, kāpnēm paredzot papildus vietu priekštelpā.
Trīsistabu ēka – trīs dzīvojamās istabas, vējtveris ar priekštelpu, virtuvi, labierīcībām, pieliekamo telpu (ko vajadzības gadījumā var transformēt par vannas istabu). Lai arī ir paredzēta iespēja bēniņus izbūvēt, šādām ēkām ir problemātiska pieeja bēniņu stāvam stāvo trepju un jumta lūkas dēļ.
Trīsistabu ēka ar paplašināšanas iespēju – telpu plānojuma pamatā ir trīs istabas, palīgtelpas, vannas istaba, pagrabs zem ēkas un iespēja paplašināties jumta stāvā.
Četristabu dzīvojamā ēka – parasti tiek veidota divos stāvos un pieļauj iespēju otro stāvu veidot kā atsevišķu dzīvokli.
Amatnieka māja – citādāk veidojama ēka, ja īpašnieks strādā darbu mājās – jurists, ārsts, advokāts u.t.t. Tad tiek apvienota darba vieta un dzīvojamās telpas. Ir nepieciešamas vai nu speciālās būves (kalējiem smēde, galdniekiem koku žāvētava u.t.t.), vai atsevišķas, arī no ielas pieejamas, plašas telpas (ārsti, juristi, drēbnieki, frizieri, tirgotāji u.c.). Būtisks ir paplašināšanas jautājums, lai vajadzības gadījumā nodrošinātu dzīvesvietu mācekļiem.
Vairākdzīvokļu ēka – (citreiz – īres ēka) ēka jau no sākuma paredzēta vairāku ģimeņu vajadzībām, būvējot divus un vairāk dzīvokļus vienā paņēmienā. Jumta stāvu izbūve šādos gadījumos ir reta. Pielāgojot ēku vairāku ģimeņu vajadzībām, samazināts koplietojamo telpu skaits, nodrošinot labierīcības un palīgtelpas un ieeju katram dzīvoklim atsevišķi.  Tāpat sienas, grīda un griesti starp dzīvokļiem tiek būvētas biezākas. Šāda tipa mājās dzīvokļi daudzos gadījumos tiek īrēti. Atkarībā no dzīvokļu skaita, īres ēka tiek definēta par divu, triju un četrdzīvokļu ēku ar noteiktu skaitu istabām. Jo vairāk dzīvokļu, jo lielāka nozīme tiek piešķirta simetrijai starp dzīvokļiem un līdzsvarotam ēkas ārējam veidolam saskaņā ar iekštelpu plānojumu.

Kā novērst puves un kokgraužu bojājumus koka ēkās?
Vispirms ir jānovērš iemesli pašā būvniecības sākumā – izmantojot veselus, mizotus kokus no tīrām noliktavām, rūpējoties, lai pēcāk koksne tiktu turēta apstākļos, kuros sēnīte nevar attīstīties. Sēnītes var attīstīties koksnē, kuras ūdens saturs jeb mitrums (links) ir robežās no 20 – 60%. Īpašu uzmanību jāvelta kokmateriāliem, kas izmantoti pagrabu, virtuvju, labierīcību un vannas istabu būvniecībā, un kokmateriāliem, kam ir saskare ar mājas mūra daļām. Kā koksni pasargāt? – Konservējot. Procesa laikā tiek izmantota kreozoteļļa, fluorkalija šķīdums, silikofluorcinka 10% šķīdums ūdenī, silicijfluorskābā magnija šķīdums 10% ūdenī, fluornātrija un dinitrofenola maisījuma 2-4,5% šķīdums u.c. Koksnes konservēšana jāveic tieši pirms montāžas būvē, tādēļ, rēķinoties ar žūšanas procesu, tie pirms montāžas jāapžāvē. Lai pavisam nodrošinātos pret grīdu pūšanu no apakšas, ierīko vēdināmās pagrīdes.

Amatnieka ēka ar dzīvokli jumta stāvā. Paraugplāns 20.gs. 30.gadi.

Kas jāievēro, būvējot koka ēku?

  • Visbūtiskākais ir būvniecībā izmantot pilnībā veselu koksni, ziemā cirstu, kas līdz izžūšanai glabāti ne mazāk kā vienu gadu krautuvēs, kur nodrošināta gaisa cirkulācija starp baļķiem.
  • Vecu būvmateriālu klātbūtne jaunbūvēs ir nevēlama. Ja arī tie tiek pielietoti, tad tikai rūpīgi konservēti.
  • Kokmateriāliem jābūt rūpīgi attīrītiem no mizām.
  • Jaunbūve ceļama grunstgabala augstākajā, sausākajā vietā. Augstu grunstūdens līmeņa gruntsgabali – drenējami.
  • Ēkas pamatiem jābūt pietiekami augstiem un izolētiem, izolējot arī pagraba grīdu.
  • Pagrīdei jābūt attīrītai, pildītai ar sausu, rupju granti, ķieģeļu drumstalām vai sausiem māliem. Jāizvairās no koka mizām, skaidām, papīriem u.c. trūdvielām, kā arī no melnzemes, parasto krāsns pelnu pildījuma.
  • Bīstamās sēnītes jaunbūvēs var tikt ievazātas ar strādnieku drēbēm un apaviem, ja tie iepriekš strādājuši būvē, kur izplatīta sēnīte. Tādēļ apavi, apģērbu un instrumenti dezinficējami.
  • Sēnītes skartās noliktavās sēnīte var inficēt arī malku, akmeņogles, tādēļ īpaša uzmanība jāpievērš iegādājoties malku, akmeņogles, un to glabājot.
  • Nedrīkst darvot būvei izmantojamo siju un baļķu galus ar eļļu saturošu krāsu, kam nav gaisa caurlaidības. Galus noklāj ar bitumena – bezdarvas papi tā, lai koks var elpot.
  • Būvdarbu laikā jārūpējas, lai materiāli nesamirktu.
  • Koka materiāli ēkās jāpasargā no mitruma uzņemšanas no pamatiem un citām mūra daļām. Jāpielieto izolācija (svina skārds, dubultpape ar svina kārtu, bitumenā mērcētu tūbas papi, dubutbitumena papi). Pirms tam lauku ēkās kā izolācija pielietota vairākās kārtās klāta bērza tāss.
  • Aukstā ūdens caurules iemūrējamas akmens, ķieģeļu vai betona sienās, jo tās var svīst. Caurules apklājamas ar izolējošu pārsegu. Kokmateriālu minimālais attālums līdz caurulēm – ne tuvāk par 2 cm.
  • Koka ēkas ārējās apdares pabeigšana (apmešana, krāsošana u.t.t.) uzsākama tikai pēc tam, kad iebūvētie kokmateriāli līdz galam izžuvuši un ēka beigusi sēsties.
  • Ēkas konstrukcijai pilnībā jānodrošina ēku pret nokrišņiem.
  • Ēkas konstrukcijai jānodrošina labas vēdināšanas iespējas telpās un pagrīdē.
  • Virs koka konstrukcijām nav vēlams ieklāt asfalta, betona, flīžu u. tml. materiāla grīdas bez pienācīgas koka konstrukciju konservēšanas.
  • Ēku jumti un koka ārējās daļas regulāri jākrāso.
  • Jaunbūves pirmajos 2-3 gados jāpārbauda gan rudenī, gan pavasarī, vai nav manāmi sēnīšu bojājumi. Ja ir, tad tie jānovērš.
  • Bojātā koksne pilnībā izņemama, iznīcināma un apkārtējā, veselā koksnes daļa dezinficējama. Ja sēnīšu cēlonis bijis mitrums, tā avots jānovērš.
  • Ja ēkā ieviesušies ķirmji, iesaka tos likvidēt telpu dezinficējot ar tetrahloroglekli, ciklonu-B. Kokgraužu skartos reģionos būvējot koka ēkas, izmantojamie kokmateriāli rūpīgi jāapstrādā.
  • Interesants ieteikums ir šāds: “Dažkārt vēlams koksni nodrošināt pret aizdegšanos, padarīt ugunsdrošu. Pēdējā laikā sevišķi interesējas par to, lai ēkas nodrošinātu pret gaisa uzbrukumiem ar degbumbām.” Jāpiemin, ka tā ir laikmeta iezīme, būt drošam ar bumbu patversmēm, bunkuriem, un arī nodrošināt savu jaunceļamo dzimtas māju pret tamlīdzīgiem iespaidiem.