+371 22841890

“JUMIS” ir viens no “North House” koka karkasa brīvdienu māju projektiem.// Platība 55,5 m2// Vairāk info: Jumis

“JUMIS” UN TRADICIONĀLĀ KOKA ARHITEKTŪRA LATVIJĀ

2018.gads noris Latvijas valsts simtgades zīmē, radot daudz un dažādus projektus ar atsauci uz populāro mirkļbirku #LV100. Iedvesmojoties no koka māju, koka karkasu māju, koka saliekamo māju, moduļu māju, koka karkasa paneļu māju celtniecības tradīcijām Latvijā, to pamatīguma un mūsdienu latvieša vēlmes pēc savas mierīgās atpūtas vietas, “North House” radījis koka karkasa brīvdienu māju tipveida projektu “Jumis“. Tā ir koka karkasa vai koka karkasa saliekamā māja ar izteiktu jumta zirdziņu Jumja  formā. Par piederību nacionālajai apziņai liecina koka karkasa mājas jumta konstrukcijā izveidota dubulta Jumja zīme un stabilas, drošas būves dizains.

Valsts simtgades kontekstā rodas jautājums, kāda tad ir tā “Latvieša māja”? Kas tajā ir tik unikāls un kāds ir latvieša skatījums uz jēdzienu mājas”  ?

Jau izsenis cilvēka zemapziņā ir bijusi tieksme pēc savas personīgās vietas, savas mājas, sava kakta, kur patverties. Latvietim būtiski bijis radīt patvērumu sev un savai ģimenei, mājlopiem un ražas uzglabāšanai un apstrādei. Mūsdienās gan tādas ēkas kā rija, klēts un šķūnis transformējas par garāžu, kur glabāt tehniku agrāko mājlopu vietā. Ja jāatbild uz jautājumu, kāda ir īsta latvieša māja, kāpēc tās būvniecība notiek tā un ne citādāk, tad skaidrojumu jāmeklē caur folkloru, un caur tradīciju iespaidu uz nacionālo apziņu. Lai arī mūsdienās tehnoloģiju un izgudrojumu iespaidā folklora, mitoloģija un etnogrāfija liekas kaut kas pavisam attāls, svešāds un vecmodīgs, zemapziņā nogulsnējušies priekšstati un mīti ir tie, kas rada “mājas” jēdzienu. Un lai cik interesanti neliktos, vai nu saistībā ar jaunu patriotisku vilni Latvijā, ar Latvijas valsts simtgades pasākumiem, ar Dziesmu un Deju svētkiem, ar ikvienu ražotāju, kas iepin savā produktā “latvietiskumu“, “senču mantojumu” vai kādu latvju zīmi, būt latvietim ir modē.

Guļbūve Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā //Foto: Fotolia

Latvieša māja vēstures līkločos
Ceļš līdz latvieša viensētai un privātajai mājai ir bijis līkumots un grūtībām pilns. Par īstenu latvietim tipisku māju parasti tiek uzskatītas guļbaļķu koka mājas, vai māja ar koka apdari, nevis mūra celtnes. Latvieša mājas vēsture Latvijas teritorijā aizsākas no laika posma pirms 13.gadsimta, kur galvenais bija pirmajam noteikto brīvo zemi aizņemt un apdzīvot. Laika posmā no 13. līdz 18.gadsimtam līdz ar pakāpenisku pakļaušanos Zobenbrāļu  (Vācu/Teitoņu) ordenim, notika arī pakāpeniska īpašumtiesību atņemšana, kas vainagojās ar dzimtsbūšanas ieviešanu, un zemes un uz to esošo māju pilnīgu pāriešanu vācu muižniecības rokās.  Muižniecībai piederošās ēkas, baznīcas, sabiedriskās celtnes būvniecībā ienāk ar vāciešiem raksturīgu mūra, akmens  izmantojumu. 19. – 20.gadsimta sākuma posmā notiek pakāpenisks ceļš uz saimnieka un mājokļa īpašnieka pilna statusa atgūšanu, kaut brīvā saimnieka posms saglabājas vien 1920. – 1930.gados.
Interesanti vērot, kā dažādu vēsturisku procesu rezultātā mainījusies lauksaimniecībā izmantotās zemes piederība starp muižām un zemnieku sētām, līdz ar to veicinot vai gluži pretēji,  apturot privāto māju būvniecību. Salīdzinājumam: ap 1500.gadu – 90% un 10% (muižām), 1688. gadu 75% un 25% (muižām), pirms 1920.agrārreformas – 39% un 48% (muižām), 1963. -2% un 98% (kolhoziem). Visplašāko uzplaukumu latviešu koka māju būvniecībā raisīja Agrārā reforma 1920.gadā, kur zemnieku sētām pieder 95% lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Līdz ar to katram bija iespēja tikt pie sava mājokļa, savas zemes un telpas, veicinot vairāk kā simttūkstoš jaunu sētu būvniecību, piepildot kvēlo sapni par “savu”, “savas dzimtas” māju, pārsvarā būvējot viensētas.  Lai arī jaunās, plašās iespējas radīja dažādus privātmāju būvniecību variantus, tika arī celtas lauku mājas, kas stilistiski turpināja latviešu lauku sētu tradīciju, pieļaujot arhitektu un būvnieku iesaistīšanos ar tā laika jauninājumiem.
Kolhozu laiks (no 1940. līdz 1990) raksturojams ar neveiksmīgiem centieniem likvidēt viensētas un palielinātu interesi uz daudzdzīvokļu māju un ciemu būvniecību, atstājot t.s. “padomju laika mantojumu” plaši izmantotā betona materiālā.
Līdz ar Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanu (1991) tika risināta agrārā reforma, atjaunojot īpašumtiesības uz denacionalizēto īpašumu. (koka mājas, koka saliekamās mājas, moduļu mājas, koka karkasa paneļu mājas) Protams, tas neatrisināja finansiālās problēmas, atjaunojot padomju laikā nolaistos mājokļus, tādēļ, līdztekus tam, ka tika mēģināts apdzīvot un iekopt daļu atgūto viensētas saimniecību, bija daļa tādu, kas īpašumu vai nu pārdeva, turpinot dzīvot šaurā dzīvoklī, vai to vietā uzceļot vasaras mājas, zemi pārdodot lielsaimniecībām.

Guļbūve gaišos toņos //Foto: repair-guides.com

Māju sajūta
Māju sajūta, māju klātbūtnes sajūta ir tā, pēc kā tiecas cilvēks. Ne velti, būvējot māju vai iekārtojot telpu, viena no ierastākajām prasībām ir, lai tā ir “mājīga“. Vai tā būtu laimes sajūta, vai miers, vai gluži pretēji, nemiers, visa pamatā ir cilvēka iekšējai pasaulei atbilstoša dzīvojamā telpa. Līdz ar to “mājīgums” vienmēr būs jēdziens, kuram nav izpildījuma definīcijas. (Koka mājas) Klasiskais teiciens  “Vienam patīk māte, otram meita, citam – kleita” tam lieliski atbilst, jo kas vienam labs, tas otram var nebūt pietiekoši labs vai pat izskatīšanas vērts.
Māju sajūtu var uztvert arī plašāk, domājot ne tikai par telpu, bet kā vienotu universu, ietverot gan pašus mazākos interjera priekšmetus , gan mājas konstrukciju pašu, gan arī telpu ārpus mājas – mājas vidi (dārzu). Jo māju sajūta saistās ar piederību, būt “savu” un “savējo” vidū., piederēt pie noteikta cilvēku loka, sabiedrības,  nācijas, noteiktas nācijas, valodas, valsts. Sarakstu varētu turpināt un turpināt. (Paneļu māja) Lielisks piemērs piederībai ir situācija, kad ārzemēs vai braucot no ārzemju ceļojumiem atpakaļ un izdzirdot latviešu valodu, rodas pacilāta sajūta. Tas ir pazīstams, tas ir saprotams, tas ir drošs, “Tas ir savējais”.

Māju būvniecība kā pasaules radīšanas atveids
Kur radušies “spāru svētki“? Ir tik saprotams, ka, tiklīdz mājai ir uzslietas spāres, to saskares punktā tiek uzkārts vainags, tādējādi simbolizējot mājā notiekošos “spāru svētkus”. Laika gaitā ir izzudušas pārējās rituāla darbības jaunas celtnes būvniecībā, bet senāk tādu ir bijis ne mazums.
Tā kā tradicionāli celtniecība latviešu priekšstatos līdzinās jaunas pasaules radīšanai, celtniecības procesā tika iekļautas arī rituālas darbības un svētki.
Viens no rituāliem ir pirmā stūra  ielikšana, kur, ja mūsdienās sauc par stūrakmens ielikšanu vai pamatu ielikšanu, tad senāk ar īpašiem paņēmieniem tika izzināts, vai izvēlētā celšanas vieta ir derīga, kāds būs mājas mūžs. Ja izvēlētā vieta bija derīga, tad to apstiprināja (koka saliekamās mājas) ar īpašu vielu vai lietu, to ieliekot katrā ēkas stūrī un piedēvējot aizsargspējas, tādējādi aizsargājot no kaitniecisku spēku iekļūšanas.
Pamatu (pamatnīcas) ielikšana, pirmā baļķu vainaga ielikšana (koka mājas, saliekamās mājas), spāru sasliešana, celšanas darbu pabeigšana tika svinēta, izrotājot tos ar meijām, ziediem un zāļu vainagiem, tādējādi nostiprinot katra konkrēta celtniecības posma pabeigšanu.
Rituāli nozīmīgs bija ikviens celtniecības posms. Rituālam ne tikai piedēvējot maģiskas spējas, bet to pamatojot ar veiksmīgu tālāko mājas ekspluatāciju. Piemēram, mājas celtniecības darbus (paneļu māja) bija jāiesāk un jāpabeidz noteiktos laikos – pirmo vainagu  mājai ieliekot rīta pusē un saulainā dienā, bet māju nobeigt cenšoties veca un jauna mēneša pārejas posmā. Tādējādi varēja izvairīties no nevēlamas enerģijas (ļauniem spēkiem), ar mērķi  ēku ilgstoši saglabāt stipru un kokus pasargāt no puves.

Kurzemes sēta // Foto: visc.gov.lv

Māju apkārtne un ēku izvietojums
Tāpat kā šodien, arī senāk māju iekārtošana sākās ar zemes īpašuma iekārtošanu. Senāk tas sākās ar līduma nolīšanu (zemes attīrīšanu no meža, krūmiem), sagatavošanu dārza, pļavas vai mājas iekārtošanai un teritorijas ierobežošanu ar sētu. Tradicionāli latvieša sēta tika norobežota ar sētu (sietu vai pītu žogu), iekļaujot tam trīs vārtus, un pat dodot tiem nosaukumus – kalna vārti, kas veduši uz istabām; lejas vārti jeb lopu dzenamie vārti un tīruma vārti, kas bija domāti labības vešanai.
Puķu un koku stādīšana ap māju un sētā nodrošināja mājinieku un  pašas mājas aizsardzību, kā arī norādīja (koka māja) par sabiedrisko stāvokli. Nozīme bija arī tam, kādas koku šķirnes stādīja pie pašām mājām, un kuras izvairījās stādīt. Lapu kokus drīkstēja stādīt pie mājās – visbiežāk liepas un pīlādžus. Ozolu izvairījās stādīt tuvu pie mājas, lai mājā neiespertu zibens. Vēl šodien saglabājies (karkasa mājas) priekšstats par koku stādīšanas nozīmi: pīlādzis tiek stādīts mājas aizsardzībai, liepa un ozols tiek stādītie piedzimstot bērnam – attiecīgi meitenei (liepa) vai puikam (ozols, retāk osis vai bērzs). Skujeņus pie mājām nestādīja ne tikai tāpēc, ka no tiem birst skujas, bet arī tāpēc, ka tie saistījās ar kapsētu apzaļumošanu.

Ēku izvietojumā latvieši vadījušies pēc konkrētajiem vides un apkārtnes apstākļiem. Par drošu vietu dzīvojamai ēkai tika uzskatīta pakalns, kalns, augstākā vieta īpašumā. Mājas novietojumam vajadzēja būt tuvu ūdens avotiem (upe, ezers, jūra). Svarīgi bija, lai koki (paneļu māja) neaugtu mājai tik tuvu, ka aizsegtu dienasgaismu un saules staru iekļūšanu telpā; būtiski bija arī, kā ēka bija novietota attiecībā pret sauli (Tas sasaucas ar mūsdienīgu uztveri – ar pasīvās mājas principu – mājas novietojums (eko mājas) tā, lai telpās iekļūtu pēc iespējas vairāk saules gaismas.).
Lai arī nekāda vienota rīkojuma nebija, kā būvēt mājas un izvietot nepieciešamās celtnes sētā, tika raudzīts, kādi ir dabas apstākļi, kādi ir valdošie vēji, lai no kūts smakas nenāktu dzīvojamā mājā (koka saliekamā māja), vai lai no pirts iespējamās liesmas ugunsgrēkā nepārnestos uz citām ēkām.  Ēku attālums no ceļa apzināti tika saglabāts liels, lai izvairītos no svešiem, neaicinātiem ciemiņiem vai zagļiem. Sētā centru veidoja dzīvojamā ēka, kurai netālu tika novietota klēts (mantu glabātuve) un lopu kūts. Šīs ēkas (koka karkasa mājas) tika būvētas tuvu, nodrošinot uzmanību apdraudējumu gadījumā. Ugunsnedrošās ēkas – riju un pirti novietoja vistālāk no viensētas centra. Jebkurā gadījumā, dzīvojamā ēka bija veidots kā sētas centrs, pakārtojot pārējās ēkas tā, lai no dzīvojamās ēkas varētu pārredzēt visu sētā notiekošo, tai pat laikā respektējot āderu novietojumu un ūdens attālumu (pirts).

Kā senāk projektēja mājas?
Mūsdienās, ja domāts celt jaunu ēku (paneļu māja, koka karkasa māja, koka māja, saliekamā māja, karkasa māja, koka saliekamā māja, moduļu māja, koka karkasa paneļu māja), bez projektētāja neiztikt. Kā gan tas bija iespējams senākos laikos? Tā kā parasti koka (koka karkas mājas) ēkas tikušas celtas to īpašnieku rokām, atbilde slēpjas tradīcijās, jo būvējamo ēku (koka karkasa paneļu mājas) proporciju izjūta un praktiskās namdara iemaņas tikušas nodotas no paaudzes paaudzē, dēliem vērojot tēvus darbībā.  Ēkas (koka karkasa mājas) tika celtas par pamatu ņemot iepriekšējos gadsimtos radītos praktiskos paraugu (koka), un pielietojot savam laikmetam atbilstošos celtniecības instrumentus. Izsenis māju cēlējs ir bijis vīrietis. Sievietēm bija paredzēti citi darbi – vērpšana, aušana, adīšana, uguns kuršana u.c.
Projekts (privātmāju būvniecība) mūsdienīgā izpratnē ieviesies vien 19.gadsimta pirmajā pusē, saglabājot tieksmi būvēt ēkas saviem spēkiem.  Līdz tam māju un viensētas būvniecību (koka mājas) noteica praktiskās vajadzības un iespējas, kas jābūvē vispirms, kas pēc tam, par galveno principu izvirzot “nesteidzību” – jo latvieša sēta tika būvēta nevis vienam mūžam, bet nākamajām paaudzēm.

Kas jāzina namdarim?
Lai senākajos laikos uzceltu ēku, nepietiek tikai ar mehānisku celtniecības darbu iemaņām. Namdaris ir tas, kurš izvēlas ēkas celtniecības vietu un zina āderu izvietojumu (tautā saukta par rīkstniecību).

Laika gaitā mājoklis no slēgtas pasaules tapis atvērtāks un atvērtāks uz ārpusi. Mūsdienu arhitektoniskajā (projekts) uztverē visbiežāk tiek pielietots “atvērtā plānojuma” termins. Telpas plašums, pārskatāmība un mūsdienīgums ir noteicošais māju būvniecībā (koka mājas) šodien. Turpretī tradicionālajā būvniecībā uzsvars ir mītiskās senatnes mantojumam, kur saistība ar ārpasauli veidota pēc iespējas slēgtāka, pagalma pusē esošajiem logiem liekot slēģus, dzīvojamo māju (koka māju) un sētu novietojot tālāk no ceļa.

Slietenis // Foto: visc.gov.lv

Dzīvojamā telpa
Tiklīdz kādam liek uzzīmēt istabu, automātiski cilvēks uzzīmē četrstūri. Lai cik īpatnēji neliktos, pirmsākumos telpa bijusi apaļa, cilvēkiem būvējot slieteņa tipa mājas (individuāls projekts) ( primitīvas konusveidīgas celtnes ar apaļas formas grīdas plakni). Vēlāk slietenis kļūst par vasaras telpu zemniekiem, kuri dzīvoja dūmistabās un dzīvojamās rijās, kur tie vasaras periodā varēja gatavot ēst, mazgāt veļu un dažādus darbus pie telpas vidū iebūvēta pavards. Cilvēkiem nosakot četrus debess virzienus, debespuses, tas ieguvis noslēgta mikrokosmosa atveidu un nomainījis slieteņus pret četrstūra guļbūvēm.

Krāsas latvieša miteklī
Runājot par latviešu koka māju (individuāla koka māja) krāsu izmantojumu, var teikt, ka lielākoties tāda nemaz nebija.  Par krāsojumu var runāt sākot no Kurzemes hercogistes laikiem, un Kurzemes novadā. Ilgu laiku mājas bijušas pelēkā krāsā, kas iegūta kokmateriālam (koks) dabiski zaudējot sākotnējo dzeltenīgi balto nokrāsu. Lai arī pelēks netiek uzskatīts par īpaši izteiksmīgu krāsu, lai neteiktu vairāk, tas kļūst par izcilu fonu piemājas dārzu krāšņumam un apkārtējās ainavas mainībai.
Lai cik tumša un mūsdienās saistīta ar negatīvo aspektu, melnā krāsa tikusi izmantota vai vienkārši dabīgā ceļā bija izveidojusies dzīvojamās istabās dūmistabu laikā, t.s. melnajās pirtīs un darvu cepļos un t.s. glāžšķūņos.
Ar balto krāsu senatnē saistījās nozīme “tīrs” un “gluds”. Ar balto krāsu bija saistīts paradums saulgriežu laikā ar baltu krītu uzvilkt aizsargzīmes, vēlāk māju logu rāmju centās krāsot baltus. Vēlāk, kad sāka krāsot griestus, tos visbiežāk izbalsināja baltus, gaišus.
Ierobežoti izmantota sarkanā krāsa vai brūngani sarkanais krāsas tonis, pārsvarā izmantots ārdurvju rotājošajos rombos, jumta dakstiņos (jumta segums) (samērā liels retums, vairāk mācītājmuižām, ne koka guļbūvēm) un dažkārt aizsargzīmēs uz ēku durvīm. Izteikti ornamentētas durvis bijušas Kurzemē, rotātas ar sarkanu, baltu, retāk melnu krāsu. Sarkanīgs, iesārtens tonis bijis manāms kūtīm, piedarbam, kas radies no (koka māju) apdarei izmantotā māla dabīgās krāsas. Plašu spektru no pelēka līdz sarkanam nodrošināja laukakmeņu izmantojums būvniecībā.
Pirms un pēc Otrā pasaules kara ieviesies ar dēļiem apšūto koka lauku māju krāsojums, visbiežāk brūnā (saikne ar zemi) vai dzeltenā krāsā (vēlme pēc saules siltuma sajūtas).

“Dižlīķu” klēts durvis Etnogrāfiskajā muzejā. // Foto: zudusilatvija.lv

Ornaments
Māju – sienu, (koka mājas) durvju, aplodu un pakšu – izrotāšana ar ornamentiem tradicionāli latviešiem ir veidoti minimālisma stilā, ģeometriskām formām. Tā kā tika uzskatīts, ka iegrieztas, iegrebtas vai vienkārši uzkrāsotas zīmes var aizsargāt, tās lietotas apdomīgi, noteiktā secībā un tādās vietās, kur ir “konstruktīvi attaisnojams, skatītājam nāk labi redzams un tiešām arī kuplina būvniecības (koka karkasa mājas) formas iespaidu.[1]
Ēku ornamentiem, redzamībai  tika izcelti stabi ( t.s. sauļoto stabu rotājumi), durvis, logu aplodas un palodas (kokgriezumu veidā), apmales un arī slēģi (ja tādi bija), klēts jumtu balstošie stabi (lieveņa stabi), jumta gali ( zirdziņi, dzērvītes vai āzīši), retāk siju apakšējās daļas, uz žogiem.
Pretēji tam bijušas neredzamās zīmes, kas bija noslēptas nācēju acīm un  iecirstas mājas pakšos (iekšienē), lai pasargātu ēku no ārējiem draudiem.
Kādas zīmes ēku ornamentos tika visbiežāk izmantotas? Tie bijuši vairāk vai mazāk stilizētas zīmes – slīpie krusti, trīsstūri, saulītes, zalkša zīmes, rombi un lietuvēna krusts (tas gan visbiežāk lietots viens pats). Mūsdienās pazīstamais auseklītis (individuālo māju būvniecība) māju rotājumos pievienojies krietni vēlāk.
Iezīmējot māju projektā durvis, tās centās iebūvēt māju austrumu pusē. Vēl šodien būtiski ir atnākot un aizejot aizvērt aiz sevis durvis, jo tā ir pieklājīgi. Kāpēc senatnē tas bija tik svarīgi? Tāpēc, ka durvju atstāšana vaļā tika uztverta kā kaitniecība mājai un mājniekiem un jau  no mazotnes bērniem tika mācīts cieši aizvērt durvis aiz sevis.  Aizsardzībai izmantoja ne tikai zīmes, bet arī pīlādžu zarus, ar tiem Jāņos izrotājot mājas durvis. Citreiz aizsardzībai ap māju tika apjozts augsts žogs, lai nācējs neredzētu mājas (koka mājas) durvis. Kā ir mūsdienās?  Katrs zemes īpašnieks savu īpašumu grib norobežot ar sētu (saliekamās koka mājas), žogu vai sliktākajā gadījumā ar dzīvžogu. Latgales katoļticīgajā reģionā papildus aizsardzību nodrošināja ikonas māju iekšpusē. Ja mūsdienās meklē kādu zīmi vai simbolu, kas tiek plaši pielietots māju aizsardzībai, tad tā varētu būt zīme: “Uzmanību! Sētā nikns suns!”, vai “Īpašumu apsargā …”. Tas nekas, ja sētā suņa nebūt nav, vai ja apsardzes firma nebūt nenodrošina mājas drošību, galvenais ir pašas zīmes lietojums.

Mūsdienu guļbūves ar niedru jumtu paraugs Amatciemā. // Foto: amatciem.lv

Kāds ir tradicionālais jumta segums latviešu mājām? Ilgus gadsimtus tika izmantoti dabā sastopami materiāli (jumta seguma ieklāšana) – niedres, salmi, skaidas un lubiņas (no priežu bluķa saplēstas garas, platas strēmeles). Jumta segums tradicionāli izrietēja no apkārtnē sastopamā materiāla (jumta materiāli) – graudkopības reģionos – salmi, upju un ezeru tuvumā – niedres, mežu tuvumā – lubu jumti. Šādi jumti bija labs, elpojošs materiāls (koka mājas), bet ar samērā īsu mūžu un ugunsnedroši. (Mūsdienās ražotāji gan pozicionē šādu jumtu izturību līdz pat 100 gadiem.) Vēlāk sākts izmantot māla dakstiņu jeb kārniņu jumta segums, kuru pakāpeniski nomaina bleķa jeb skārda jumts.
Jumta ornaments: jumta zirdziņi, gaiļi, āži, ko parasti uz jumta kores novietoja pārī  pa divi, kas lietots gan ar dekoratīvu, gan ar maģisku – aizsargājošu funkciju.

Sākotnējā mājas aizsargfunkcija laika gaitā ir zudusi. Mazo, šauro, slēģoto logu vietā nākuši plaši logi sienu platumā un augstumā (individuāls mājas projekts). Dažkārt netiek lietoti pat aizkari, kas traucētu ieskatīties mājas iekšienē. Saglabājusies tikai funkcija pasargāt iemītniekus no aukstuma vai karstuma un tīri dekoratīvā funkcija – parādīt citiem, kā “es dzīvoju”, pat ja tas nozīmē izlikt visu savu iedzīvi “kā uz delnas”.

Jaunākie pētījumi liecina par augu, īpaši koku labvēlīgu ietekmi uz cilvēku. //Foto: awaken.com

Latvietis un koks
Māju būvniecībā (koka mājas) tradicionāli tiek izmantots materiāls, kas ir visvieglāk, visvairāk pieejams konkrētajā apvidū. Tādēļ saprotams, kāpēc, ja runā par “latvieša māju“, ir jārunā par koka māju, koka arhitektūru (māju projekti). Koksne (koks) ir bijusi un ir vispieejamākais materiāls māju būvniecībai Latvijā (koka mājas). Tik daudz ir runāts par kokmateriāla sniegto mājīguma sajūtu, siltumu un ekoloģiskumu, un tā patiešām arī ir – prasmīga meistara celta koka guļbaļķu māja kalpo pat ilgāk par dažu labu mūra māju. Laikam ejot tiek pieņemti dažādi tehnoloģiskie jauninājumi (koka karkasa mājas), tostarp arī māju būvniecībā, pilsētvidē ienākot arvien vairāk mūra un citu materiālu ēkām. Koka arhitektūra turpina ieņemt savu noteiktu vietu ne tikai praktisko apsvērumu dēļ, bet arī tieši zemapziņā saglabājušos priekšstatu dēļ – kā siltuma, omulības, drošības simbols.

Latviskums
Kas tas ir un kas to veido? Par latviskumu var dēvēt no tradīcijām izrietošu skaistuma izjūtu, “no ilgstošā  laikā saglabātas tās vai citas formas  un tās atsevišķo elementu savienojuma.[2] Tādēļ, runājot par latviskumu būvniecībā, prātā nāk viensētas guļbūve (koka mājas) ar slīpu niedru, salmu vai lubiņu jumtu, ģeometriskiem ornamentiem rotājumos (koka mājas konstrukcijas). Tāds ir vairāk tradicionāls skatījums uz “latviskumu”, bet tā jau var būt, ka latviskums ir uztverams detaļās, ka vienam tas asociējas ar latviešu valodu svešumā, otram ar latviskiem rakstiem sarkanbaltsarkanajās šallēs, bet citam Līgo dziesmu dziedāšana ik gadu gada skaļākajos svētkos – Jāņos.

/10.09.2018./

[1] Kursīte J. Latvieša māja. Jelgava: SIA “Jelgavas tipogrāfija”, 2014. 156.lpp

[2] Turpat, 220.lpp.